Kad sasniedzu pensijas vecumu, man pēkšņi radās atklāsme par sevi, ka man sevi ir jāmīl un jārūpējas par sevi. Un es patiešām mīlu sevi, es pēkšņi sapratu, ka man ir tikai viena dzīve, citas nebūs, acīmredzot tas nāk ar vecumu, vismaz pie manis tas atnāca.
Varbūt ir tādi cilvēki, kas mīl sevi visu mūžu, bet es to nekad agrāk nebiju pamanījusi. Un, kad biju jauna, es par šo jautājumu nedomāju, mācības, darbs, ģimene, vīrs, bērni, vecāki. Un vai es sevi mīlēju, vai rūpējos par sevi, droši vien nē.
Es visu darīju ģimenes labā – bērniem un vīram, un kaut kā par sevi nedomāju. Interesanti, vai visi tā dzīvoja vai dzīvo? Jaunībā man nebija laika domāt par šādu jautājumu, dzīve bija pavisam cita, citas prioritātes, citas intereses.
Pēkšņi es pēkšņi asi sapratu, ka man par sevi ir jārūpējas, lai gan tā ir banāla patiesība, bet tomēr es domāju par šo jautājumu. Domāju, ka nevajag sevi tērēt sīkumiem, vai kaut ko sliktu dzirdēju, visu ņemu pie sirds, saprotu, ja tas attiecas uz tuviem un mīļiem cilvēkiem, paziņām, draugiem, tā nē, visu laižu caur ausīm. Tagad man ir tāds noskaņojums – manai dvēselei jābūt noslēgtai no nelūgtu viesu ielaušanās, nevienu nelaižu sev tuvu, atstāju vietu tikai saviem tuviniekiem.
Nevajag nevienam skaudināt, nevajag skriet pakaļ nevienam, visiem spēkiem censties iet pa to pašu ceļu, ko citi. Ir jābūt pašam sev, un obligāti, tikai sev, nevienam neko neatdarināt, starp citu, šī īpašība ir raksturīga jauniešiem, draugs kaut ko nopirka vai izdarīja: “Aha, es arī to nopirku vai izdarīšu. Tas tiešām ir taisnība, es pati to darīju jaunībā, es to atceros, es arī gribēju būt kā visi. Bet tagad es dzīvoju sev un saviem mīļajiem, un tas, kurš ko nopirka vai izdarīja, man vairs nerūp. Es nevienam nepielāgojos, nevienam nepierādīju, ka esmu labāks vai sliktāks, mani vienkārši nerūp šādi jautājumi.
Es cenšos dzīvot šeit un tagad, neskatos tālu uz priekšu, saprotu, ka mani kaut kas gaida, vecumdienas un nespēja, bet šobrīd cenšos par to nedomāt. Es vienmēr sevi ar kaut ko nodarbinu, nesēžu un nesapņoju, jo vairāk sēdi, neko nedarot, bezdarbība un slinkums tevi ievelk, un tā ir bīstama lieta.
Nedrīkst sevi žēlot, ir jārīkojas, jābūt aktīvam, citādi mēs varam nodarīt sev lāča pakalpojumu. Daži man pazīstami cilvēki saka:
“Es visu mūžu esmu strādājis, un tagad esmu pensionārs, un man ir tiesības neko nedarīt, sēdēt un atpūsties.” Šāda bezdarbība ātri vien velk uz leju.
Piekrītu, atpūsties ir nepieciešams, mēs neesam spiesti iet strādāt, ja esam pensionāri, lai gan daudzi pensionāri strādā, man, piemēram, vīrs strādā, un neredz sevi sēžam vai guļam mājās uz dīvāna. Bet ir nepieciešams sevi ar kaut ko aizņemt, es nerunāju par visiem, jo es zinu droši, ka daudziem ir vasarnīcas, mazdārziņi, hobiji, mazbērni, vecāki ir veci, daudzi iet uz vingrošanu, staigāt, un kādam Vese***a sabojājas.
Protams, daudzi cilvēki man var nepiekrist, bet es izsaku savu viedokli un redzējumu par savu dzīvi. Kad saku, ka mīlu un saudzēju sevi, tas nenozīmē, ka sēžu vienā vietā, neko nedaru, nē, es esmu aktīva, man vēl vecāki vecumā līdz deviņdesmit gadiem, viņiem vajadzīga palīdzība, bērni, mazbērni, es lasu, rakstu, adīju, šuju, izšuju, cenšos pat kaut ko jaunu izmēģināt. Te gribu apgūt dekupāžu, bet mācoties, skatoties un lasot. Reizēm ar vīru braucam mazliet ceļot.
Katrs dzīvo savu dzīvi, mēs visi esam dažādi, kāds dzīvo standartizētu dzīvi, kā PSRS laikos mācīja, mani vecāki ir veci un rūdīti konservatīvie, kā padomju laikos dzīvoja, viņi joprojām dzīvo pēc tiem standartiem, un es viņus no tā punkta nevaru izkustināt.
Un mēs ar vīru esam pensionāri, arī no tiem laikiem, bet mēs cenšamies iet līdzi laikam. Mani bērni un mazbērni mani vienmēr velk uz jauno laiku, paradumiem, domāšanu, atpūtu. Galu galā tos pašus standartus rakstīja arī nezināmi cilvēki.
Piemēram, Merilina Monro bija tālu no standartiem, bet tas netraucēja viņai kļūt par elku miljoniem vīriešu un sieviešu. Vai vācu komponists Bethovens, viņš zaudēja dzirdi, bet tas netraucēja viņam radīt ģeniālus šedevrus.
Tātad nav jādzīvo pēc standartiem, ir jāmainās, jāmēģina kaut kas jauns, jāmaina intereses un jāiet līdzi laikam vai vismaz jāmēģina iet līdzi.